Dzīve kā kino

Es aizgāju uz pasaku par "Zvaigžņu putekļiem", un ziniet vairāk mums vajadzētu tādas pasakas radīt! Vismaz šeit tu dzīvo līdzi fantāzijai. Kino vispār vajadzētu būt sapņu tiltam, nost ar sociālo reālismu, sūru ikdienu un sakāpinātām emocijām, kuras vienlaicīgi sadzīvo ar nedabiski skaistiem ķermeņiem un nebeidzami garām mīlas ainām, piemēram. Tas šķeļ mūsu realitātes apziņu. Kino vairs nav kaut kas brīnumains, fantāzijas auglis, atdzīvojies sapnis. Tā ir it kā musu ikdiena neiespējamā kleitā. un Tu, cilvēks, teicies un sāc pieņet neispējamo par vēlamo.

Lai dzīvo paskas, raganas,nokritušas zvaigznes meitenes izskatā un babilonas sveces,kas ļauj pārvietoties gaismas ātrumā.

dzīve nav kā kino, jo kino ir nerealitāte