"ar balles kurpēm Skaņu mežā"

šodien nestrādajam. Mazliet par to zvēru ko sauc Skaņu mežs.

Mana līdz nācēja ar pieredzi ši pasakuma apmeklēšanā, paskatījās uz manām leoparģika čibiņām un teica, ka sākumā ar gribējusi vilkt kurpītes, bet tad nosvērusies par labu pamatīgiem melniem zābakiem. Pareizi darīja, tur visi bija tādi pamatīgi, tumšās drēbēs.

kad mēs atnācām uzstājās džeki kuri: "muzikas ( nu ta sauc to skaņas kīuli) pavadībā kliedzot it kā tektus par/ pret holocaustu" - ķērcošie židi. Es varu teikt tikai to, ka viņu uzstāšanās laikā meiteņu istabā no skaņu vibrācijām pamatīgi trīcēja durvis. Zālē es tikai pabāzu degunu, un ieteicos, ka gribētu kādu viņu gabalu, kā melodiju savam telefonam

katrs makslinieks uztājas stundu, kas nozīmē, ja tev liekas ka "ši tie nu gan zāģē", tad tev jāatrod kā to stundu sevi nodarbināt. ( jāpīpē)

Nākamaja, vajadzēja būt labākam. Kamēr cienītais krāmējas mēs ieņemam vietas zālē, kulturāli apsēžamies krēslos, citi ar sēžas. uz skatuves rosās džeks ar saksafonu. es nodomāju:"o, nu būs labais!"un iekārtojos ērtāk. Nodziest gaismas, džeks ievels elpu, pūš saksafonā...un es saprotu, ka nevaru noriit siekalas, jo skaņas ko viņš izdod frekfence drebina manu bariibas vadu, elpvadu, visu...
pēc 15. min es eju ārā


bet, luk kādu fedbeku es atradu pirmdien cibiņā:

...sestdienas skaņumežs man ļoti patika. protams, jo īpaši vakara naglas: saksofonists Antoine Chessex, kas uz saksofona (sic!) māsterojies cirkulārās elpas tehniku..."

es jau sen teicu ka man zilonis uz auss uzkāpis


sausais atlikums - piebeigtas 2 paciņas Marļika un viens negaršigs rums