par to ka vienmēr kaut kas jāzaudē

Kamēr es sestdien La Scalas operā klausījos kā dzied Opolais, kāds Rīgā nozaga Skotu ( mans sarkanais velo ar groziņu). Kad man nakamajā rītā to paziņoja, es , pēc 3 gadu pārtraukuma, iegāju Intimissimi un nopirku sev ļoti skaistu veļu, ko īsti nevaru atļauties. ( Dūdiņa)

Man bija mana skaistā atgriešanās Itālijā, par kuru es visādā ziņā samaksāju ļoti daudz.

Bet nevar ja likt vienos svara kausos, rīta kapučīno mazā bārā, pusdienas itāļu ģimenes ēdamistamā ar saminieces gatavotiem sicīlijas tomātiem, senām persiku škirnēm un lielisku trīs reģionu siera plati, vakaru La Scalā, un dienvidu sauli, kas iespiežas dziļi kaulos.
Nu un ka mans darba devējs nebija sajūsmā par man aizmukšanu, ka es pārdzēros tabletītes, bet tā pat pinkšķēju no bailēm lidojot viena, lielāko daļu laika pavadīju kaut kur pārvietojoties, ka nācās iejūgties finansu parādu jūgā un galu galā zaudēt Skotu.