Minos es uz sava jauni- vecā alla pastnieču( lai gan pat viņām ir jaunāki modeļi) velosipēda, mājās no veikala.
Man mugurā ( tas šeit svarīgi) maisveidīga kleita ar lauku puķu zīmējumiem, mati savākti nosacītā bizē, ūziņas nonēsātas līdz pēdējam,soma vispār bija sen jāizmet - zelta krāsā. karoče ciema pirmā džuse ap gadu 87to.
Lēni minos garām kultūras namam, ap kuru veic labiekārtošanas darbus. Lēni minos, lai noturētu balanci, jo man uz stūres iepirkuma maiss ar sastāvdaļām persiku- mandeļu kūkai, bet stūrēt es varu ar vienu roku, jo otrā man kolas pudele( jā, es dzeru kolu, ja būtu kāds puper- truper organic - eko- natural dzēriens, vēlams ražots Gruzijā, ar kolas garšu dzertu to).
Pie pieminēta kultūras nama pusguļus izmetušies divi Džekiņi, droši vien valsts nodarbinātības aģentūra viņus nodarbina brīvlaika laikā.
Braucot man garām tas viens džekiņš, varbūt viņš bija no tiem ko es pie rokas kā pirmklasnieku ievedu pamatskolā, izsaucas: "vot, kāds smuks sievišķis!" :))
Labi,ka nenokritu no ričuka. Varbūt man tiešām vajag skatīties uz jaunākiem puišiem? Vienīgi pēc mana gada, ja nemaldos, bija tā demogrāfiskā bedre. Varētu šito nosaukt par „ieskaties bedrē” plānu
Labi man jācep tā kūka
piektdiena, 2008. gada 15. augusts
ieskatīties bedrē - nenopietns pastāsts
plkst. 16:49
Etiķetes: astoņpadsmitais bērns
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
5 komentāri:
Laukos tā gadās. Un, ja naktī pa ielu pārvietojiem meiteņu ballītes dalībnieču sastāvā, arī gadās :)
Nu vienīgi šitajos laukos pēc statistikas datiem 2005. gadā dzīvoja 55 tūkstoši cilvēki :P
Ok, tad tie ir biezi apdzīvoti lauki un krūmi arī :)
eem, vispār Baikāls garšo līdzīgi kolai, nezin vai ražots gruzijā, bet kaukur tajā galā. garša nedaudz atsauc atmiņā bērnību un stikla pudele ari smuka
Tu neticēsi es vakar nopirku Baikālu :)
Ierakstīt komentāru