mans pirmais dārgums - jipī jē

Vakar vēl pirms uber vakariņām satiku Annu un Lauru, lai atzimetu visadas aizgājušās jubilejas,tai skaitā mūsu ar Annu vārda dienu. Un pēc kafijas un kūkām, jo līdz manām vakariņa bija vēl kāda stunda laika, mēs gājām pameklēt kečus, jebšu nodarbojāmies ar geocachingu.

Vispār izskatā , ka Annai tas baigi iepaticies, un es protams steidzu atgadināt, ka es biju tā lieliskā persona, kas viņas vispār par geocachingu pastāstīja. :) Pati to izmēģināju martā Austrijā , daļu no kāpiena meklējot keču kalnos, es padadīju uz vēdera lienot pa sniegu. Keču mēs toreiz neatradām, bet pozitīvas emocijas bija pār pārēm.
un skaties, tagad mēs, pēc kafijošanas, ejam pa esplanādi ar mazu GPS rokā.
Ar to keču pie akadēmijas mums neveicās, bet toties vienu Jāņu sētā mēs ( es es es) dabūjām. :)))) es nezināj neko par ceļojošajiem kečiem. Izrādās Anna ar Kaspi ir vienu tādu atveduši no Norvēģijas un iepriekš viņa bija viņu atstājusi pils rajonā. a, vakar tas kečs jau bija pārvietojies uz Jāņu sētu.

īsak sakot dzīvo un brīnies :)