No manas sejas vakar nepazuda češīras kaķa apmierinātais smaids, kad lasīju kā Markess savās atmiņās par ceļojumu uz vecvecāku māju piestāj pilsētā Makondo, un pats piemin, ka viņam nez kāpēc ļoti patīk šis nosaukums un viņš to jau ir izmantojis vairākos stāstos. Un vēl tie personvārdi!

"Vienīgā neapšaubāmā ziņa bija tāda, ka viņi paņēmuši līdz visu: naudu, decembra brīzes, maizes nazi, pērkonu trijos pēcpusdienā, jasmīnu smaržu un mīlestību. Bija palikušu tikai putekļainie mandeļkoki, pārkarsušās ielas, koka mājas ar sarūsējušiem cinka jumtiem un grūtsirdīgi un atmiņu iztukšoti iedzīvotāji. "