kā sunīti skāra krīze

Daži ir dzirdējuši stāstu par sunīti, kad dzīvo zem manas guļamistabas, un daži laimīgie, kas nakšņojuši manā dormeo matarcī, noteikti jums pastāstīs par to sunīti un to kā pēc viņa pulkstei var regulēt, jo no astoņiem rītā līdz desmitiem viņš rej savā mazā suņa balstiņā, elpu neievilcis līdz pat pulksten 10.00 un tad rej ar zinamu intervālu, bet principā rej visu dienu. Pie tam no rītiem viņš rej neatkarīgi no tā cikos es esmu aizgājusi gulēt, cikos plānoju celties un viņu nemaz neinteresē kas pa nedēļas dienu ir, viņš tik rej. Tas ir rēja.
es jau pāris rītus viņu neesmu dzirdējusi un jau sāku baidīties, ka tik namsaimnieks nav manu vienreiz sunīša pieminēšanu mūsu sarunā ņēmis pārāk pie sirds, uzvēris kā sūdzību un pieņēmis mērus.

šodien noskaidrojās, ka sunīša saimniece ir vienas manas draudzenes darba koleģe (drīz man liksies, ka Latviju var "laktā ietī, lai samīļotu" ) Un sunīts ir kritis par nežēlību ekomoniskai krīzei valstī un un līdz ar to pieaugošajai noziedzībai valstī. Dzīvoklī mēģinājuši ielausties, bet izrādījies, ka saimnieks ir mājās, tikai pieņem dušu ( uz suņa riešanu viņš protams nav reaģējis) un zagļi laidušies lapās, durvis aiz sevis neaizverot. Sunīts, kā tads komisārs reksi šiem pa pēdām un zem mašīnās riteņiem.
Tagad viņš rej suņu debesīs