prozas brokastu rozīņmaize ar šokolādi

Prozas brokastis ļoti labas, šorīt. Ja G. kādreiz kļūs par dzejnieku, pie tam par uzvalkā staigājošu un kaptālistu darbā strādājošu dzejnieku.
es varēšu stastīt saviem bērniem, ka es jaunībā, esmu tam dzejniekam, pēc vienām prozas brokastīm kukaragā uzlēkusi :) un viņš mani par to draudzīgi aprāja un es it kā mazliet nokaunējos.

***

Mana draudzene mēdza skumt par to, ka es neesmu viņā iemīlējies, ka vienkārši mīlu tāpat. Teicu gan, ka vēl viena iemīlēšanās man būtu par smagu, bet viņai tomēr bija žēl, arī par to, ka man ar citām tas ir bijis, bet ar viņu ne. Tomēr reiz tas notika. Sajutu milzīgu spēku uzplūdu un devos taisnā ceļā pie viņas. Mani ieraugot, viņa pamatīgi nobijās un prasīja, kas ar mani ir. — Tas! — es kaismīgi čukstēju. — Es izsaukšu ārstu, — viņa apņēmīgi devās pie telefona. Es viņu ierāvu gultā ar visu telefonu, kura vadu izrāvu no sienas. Man laikam bija pārāk izvalbītas acis, un kratījos kā drudzī, jo viņa sāka raudāt. Tad uz ceļiem gultā, pie viņas kailā auguma klanīdamies, kā mantru skaitot, viņu mierināju: — Tas ir tas, ko tu gribēji... tas ir tas, ko tu gribēji... tas ir tas, ko tu gribēji... — Viņa ar plaukstu notrausa asaras, piecēlās sēdus man pretī, noskūpstīja un teica: — Nav tas. Lai paliek, kā bijis.
Aivars Eipurs