Tai dzīvoklī

Tāpēc ka es esmu mazohistes, kas stiepj gumiju, man šodien jāiet uz miera ielas dzīvokli. par to arī dzejolis atrdās

Man gribētos pieķerties tādam dzejolim,
kas runātu par manām naktīm, mūsu nakti,
pazīstamo seju karsto nakti
tai dzīvoklī, un labāk nejautājiet,
ko mēs katrs dzeram.

Piemēram, uzrakstīt, kā veru ciet acis
un viss turpinās, es lēni taisu vaļā
aukstas koka krāsas durvis,
tuvība sajaucas ar gaismu
un fonā skan smiekli,
un balss, kas mani kaunina
par kavēšanos mūžīgo.

Piemēram, uzrakstīt, ka tagad
šīs naktis vairs negadās bieži,
tās atgādina ziemas, kurās vienojamies
iztikt ar draudzību,
tajās ir tādas
pārejošas trīsas.
Sejas ir mainījušās, ir zinošākas
un aizvien vairāk atgādina mūsu dzīvi.

Piemēram, uzrakstīt, ka, acis,
kad paiet nakts un ielās
sāp rīta gaisma,
uz visu skatās savādāk,
sāk domāt skopulīgāk,
izsakot visu gados, mēnešos, nedēļās,
dienās un stundās.

Nakts mūžīgā, tev reizēm
labāk piestāv recidīvistes vārds.

Luiss Garsija Montero