Pa īstam uz Placebo man gribējās tikai minūtes piecas
Un tad es domāju kā, redz. tomēr visas lietas pāriet, atlaiža, vairs netur un nežņaudz.
Mans skaistākais vakars ar Placebo bija 2003. gadā un ja latiņa uzlikta tika augstu laikam nemaz nevajag mēģināt viņu pārlēkt, jo būs tikai smeldzoša sāpe piezemējoties, kā pagājušajā Rīgas koncertā.
Mūzika ir mūsu atmiņas un asociācijas, Daces CD ar feik Molko parkstu, Kāre un Every you..., nedēļu no vietas CD pleijera austiņās naktīs skanošs Black market music, kārtējā nepiepildītās mīlas alkas un Come Home
Tagad es gandrīz nemaz vairs neklausos, ja kaut kur izdzirdētu Slave to the Wage noteikti mestos dejā, jaunās dziesmas nemaz nezinu. Man nevajag, man palicis mans Tkrekls ar zelta spārniem, vairs jau nav melns nu jau izbalējis, drīz droši vien izdils, tāpēc jo mīļāks.
trešdiena, 2009. gada 18. novembris
piecas minūtes vēstures
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
o, cik mīļi. Jā, man arī gribējās apmēram 5 minūtes :) Mans Placebo piedzīvojums gan bija vēl senāk, kad viņi pirmo reizi bija Rīgā. Jā, par Kāri un tā...
es arī vairs neklausos un jaunās dziesmas nemaz nezinu. Tāpat kā Dzelzs Vilkam un visam citam..
pieaugām jopcik.. :)
Ierakstīt komentāru