eksistenciālā vēlme dzīvot un nūdisms

Pēdējo nedēļu laikā, man bijuši pāris izmisīgi mēģinājumi, ķert mirkli, elpot dziļāk, dzīvot tā sacīt jāsaka. Divos no kuriem skaidri iezīmējušies centieni "atgriezties pie saknēm"un "atmest visu lieko"
Pirmajā gadījumā es, kura 8 gadus nekad negāja pirtī ar ģimenes vīriešiem un visādi citādi sarka un bālēja par atkailināšanos svešu vīriešu klātbūtnē, ļoti siltā negaisa dienā, aizgāju kaila peldēt ar savu bērnības draudzeni, krastā mantas sargāt atstājot mulstošu viņas jaunizcepto džeku.( mulst viņš mulsa, bet skatīties skatījās)
Otrajā gadījumā, man liekas, ka tāda kā otrā randiņa izskaņā, pamatīgi samulsināju puisieti aizejot peldēt puskaila, viena vēsā angļu mierā, bez izlikšanās un patosa.

un vēl alkohols ir ļauns, ne tikai tāpēc, ka jāsavalda dzērumā joņojošais prāts, kas triecas ar 180 km/ha bezdibenī telefona izskatās, bet arī tamdēļ, ka no rīta jāspēj savam promiļu novājinātajam prātam pasnieg rožainās dzīves perspektīvas un dzīves jēgas. īsāk sakot pat nesavārot sūdus no rīta ir moraļņiks.