par ko es vakar paraudāju( stresa nav)

man ir brīži kad s**** ar visu, nekādus mērķus, nekādu maksāšanu par skolu un citu parādiem, nekādu sevis meklēšanu. vienkārši davai dzīvot. Uzmest visu(sevī arī mazliet),ievākties vienistabniekā ar to foršo cepeškrāsni un pārnākot mājās sliktās dienās uzpīpēt pie atvērta loga.
Vakar bija tāds vakars. No rīta jau es protams saprotu, ka viss dzīvē jānopelna un par visu jāmaksā.
Arī par 2 ļoti bezrūpīgiem (fianansiāli) gadiem un iespēja aizvērt aiz sevis durvis, noģērbties, uzpīpēt un iedzert leduskapī vienmēr esošo vienu vīna glāzi jānopelna.

Viss ir labi, tikai klāt manai panikai par DD un cik man tas izmaksās un kad es beigšu lasīt un sākšu rakstīt, kad man būs skaidrs kādas puiku -meiteņu attiecības es gribu un ko iesākt ar tiem telefona zvaniem uz kuriem es negribu atbildēt.
Lūk tam vakar pievienojās: "Bērniņ ja tu nemainīsies, tev nekas dzīvē nesanāks, tā kā nekas - ne nauda, ne privātā, ne darba dzīve" laikam trakākais tas, ka es esmu vienīgā,kas saprot,ka pa lielam "bērniņš" nemainīsies, bērniņš jau ir izaudzis. un, jā, ar mani izrādās ir ļoti grūti sadzīvot.(lai gan ir 4 jaunkundzes, melns kaķis un Čaks, kas zin, ka nav tik traki.)
Un vēl man visas šitās liekās pusaudžu nevis pieaugušu cilvēku pārdomas!:P