par godīgu valsti, par patiesu blogu

Visu vakaru gribēju kaut ko uzrakstīt, dažādas domas šaudījās pa galvu - filmas scenārijs, pārdomas par dzīves apli, par pārpratumiem kas ievelkas uz pieciem gadiem un izrunāšanos, u.t.t

Bet Klebiis šorīt man lika padomāt par lūk ko - patiesu blogu

Ja viedo blogu kā stāsta mozaīku, kas atspuguļo notikumus tavā ikdienā, vai vienkārši lietas kas tevi ir aktuālas un svarīgas, cik vajag rakstīt nesmuko.
Nu to neērto, tādu kāds viņš ir nevis apslēpts aiz jokiem un ironijas, bet kailu un neglītu.

Nolēmu nekritizēt citus un sākt ar sevi:
Dienas kā dienas, rīts, duša, darbs, laiks pēc darba saplānots- kino, teātris, draugi, grāmatas ( ēst es gatavoju reti) un vakari ziniet, es aizmiegu ar drēbēm, lai naktī nebūtu neaizsargāta, lai pamostoties no sliktiem( skumjiem) sapņiem es nebūtu neapģērbta, vai arī tāpēc, ka, kad tu noraudoties spilvenā vilkt pidžamu liekas muļķīgi.

"Brīvdienas nav manas mīļākās dienas" tāpēc, ka nav jāceļas uz darbu, tāpēc ka var pagulēt un paraudāt spilvenā, kāpēc ? Tāpēc ka gribas,jo emocijas nevajag turēt pie sevis, tāpēc ka, liekas - nekas nebūs labi un arī pēc tā nolāpītā gada nepaliks vieglāk.
Raudāt vispār es esmu pasākusi neiedomājamākajās situācijās - braucot vilcienā, darba tualetē, virtuvē pie galda pat skatoties porno.
Es taisos - atgriezties pie mātes baznīcas, vakarā aiziet līdzi kādam, kas meklē otra ķermeni, tetuvēties, ēst gaļu, naktīs zvanīt un klusēt klausulē, lasīt dzeju un apmaklēt intīmpreču veikalus.

Patiesība ir šausmīgi skaudra, mani draugi tulīt novērsīties, visi zin nevienam neaptīk šitie depresīvie nīkuļi, foršie ir vēsi un pašpietiekami un visu vienmēr zin un nekad nekļūdās- nekad neiemīlās neīstajos,nekad nestāv zem otra mājas logiem, nekad nepārdzeras, nekad nepaliek stāvoklī neplānoti.