visu dienu zvana telefons. Zvana tikai muļķi un ģimene. Es visu laiku stresoju par pārvākšanos, par to Itāliju un to, ka man nav biļetes atpakaļ.
Jo vairāk stresa, jo vairāk saprotu, cik ļoti neesmu savā vietā, strādājot šitajā kantorī kur nevar dabūt 2 brīvas dienas un pat ja man būs slimības lapa man tā pat būs nereālās nepatikšanas. Tik lielas, ka labāk iet prom, nekā klausīt tajā lekcijā.

labi, ka priekšniece tajā komandējumā un boss te nerādās varu pinkšķēt uz vellna paraušanu. Riju asaras un mēģinu dabūt kārtībā LIELĀ klienta rēķinu, visu laiku sanāk cits skaitlis, tulīt atbraus DHL, tulīt paliks vēl nelabāk