Protams dienā, kad man vakarā jāiet vakariņas uz tieši to restorānu kur man buržuja dvēsele nav bijusu, ārā laiks pēc suņa un lietus nerimstas. Tā ko lai es velku? Džinas un gumijniekus ar rozēm, vai?
Es varu ieskrieties ar savam, sarkanājma kurpītēm ar pliko purmgalu, balto zīda kleitu ar ziedu apdurkām un pat ar smukajiem svārkiem. Visi zin, ka pirmskolas iestādē man neiemācīja normāli staigāt un tagad es sevi, staigājot pēc lietus, parasti nošļācu ar dubļiem līdz dibengalam.
trešdiena, 2008. gada 20. augusts
kā man būt
plkst. 13:52
Etiķetes: astoņpadsmitais bērns
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
1 komentārs:
Smukos svārkus un rožu gumijniekus. Ja vien nav par vēlu. Meitenēm svārkos poēmas rakstītu.
Ierakstīt komentāru