ko tur slēpties nav vērts - pārdomas par 40+ krīzi

Es vienmēr mazliet smīkņājot par 40 un vairāk gadu krīzi vīriešu dzīve, domāju,ka labā ziņa būs tā, ka kad mans iespējamais vīrs ar to sasirgs mujms jau būs pamatīga kopdzīves bagāža, mājdzīvnieki un bērni. Es ar nebūšu miskastē metama, noteikti uzsākšu kādu sociālo darbu vai jaunu projektu, kamēr vīrs iztrakojas, Galu galā, ja viņam nepāries, manā dzīves pieredzē būs skaista mīlestība un traka iemīlēšanās ar šo cilvēku( kā gan savādāk viņš kļuva par manu vīru). Par to ka es varētu būt tā otra - jaunā, garkājaina es nedomāju, es neesmu tas tips.
Nu lūk, bet liktens-sliktens mani nebrīdināja, ka 40 gadnieku krīze var ielīst manā dzīvē pa logu piemeklējot kādu man tuvu cilvēku. Un man nav plāna,jo tā it kā pat nav mana dartīšana, lai gan skar mani ļoti personīgi. Pagaidām es ievēroju strausa un pūcītes taktiku. Kopumā izliekos ka tā nav īstenība, vien šad tad nošūpoju galvu.