attēls ar režisoru logā

Vakar vakarā man gadījās uzķert Valmieras "stīgu". Nenoliegšu, ka koju laikam iestājies zināms noilgums un braucot garām veikalm Tornis sirds nesmeldz tā kā tas bija vēl gadus 3 atpakaļ, no draugiem Valmierā palikuši tikai 2, augstskolas bibliotēkā arī tik pat kā vairs nav pazīstamu seju, bezē kokosa cepumus tirgū nepārdod, Multiklubs vairs nevilina, Eži no torņa izvākušies un pat Rossini aizvēries - jebšu no tā kas saistīja ar pilsētu ekistē pavisam maz un vēl protams atmiņas.
Vakar noķēru to "pavisam maz" - viss sākās ar ceļu un ziedošiem rapšu laukiem, vienmēr paliek atmiņā skaistie brīži ceļā. Reiz aukstā, aukstā ziemas rītā braucot vienā no pirmajiem autobusies, kuram,protams, nestrādāja salona apsildīšana, pa apsarmojušu logu novēroju laps ejam pa apsnigušu lauku, viss notika lēni un krāsas bija spilgtas gan sniega baltā , gan lapsas netīri rudā.
Valmierā biju uz lielisku izrādi, tik lielisku,ka man jau ir saraksts ar radiem&draugiem, kas noteikti jāaizved. Jāiesēdina mašīnā, jādabūn biļetes un jāved, nekas iepriekš nav viņiem jāstāsta, lai nenokautu visu ar - "ai tas tik tālu", "ai nu ko nu es dēļ izrādes uz Valmieru", "ai nu teātris jau var atbraukt uz Rīgu".
Pēc izrādes vēl domājot un pārcilājot personāžus, situācijas un sasaistes ar reālo dzīvi iegājām Rātes Vārtos un izvēlējāmies galdiņu no kura man pretim vērās neviens cits kā Kroders. Tā es dzēru vīnu, runājos ar draudzeni un skatījos kā viens no Latvijas režisoru režisoriem paēd, palsas žurnālu ( sākumā kādu no dzeltanajiem, tad RL) un padzer kafiju ar pienu.
Rīgā reti iespējams redzēt cilvēkus savā dabiskajā "ampluā" bez stilīgām saules brillēm, pārspīlētiem smaidiem vai tizlām zeķubiksēm. Vēl jo vairāk grūti novērot kādu sabiedrībā zināmu cilvēku publiski "esot par sevi" nevis esot par savu tēlu.
Kroders Rātes Vārtu logā, man ir viena no Valmieras "stīgām", kas joprojām sastopama tur pat kur 4 un vairāk gadus atpakaļ. Savā vienkāršibā un patiesumā ekskluzīva parādība.